Mans vectēvs Jāzeps Petrušenko, dzimis 1888. gada 18. martā, cēlies no Zaporožjes kazakiem. Pirmā pasaules kara laikā dienējis par matrozi uz leģendārā kreisera “Aurora”. Bijis 1917. gada vētraino Petrogradas notikumu dalībnieks. Interesanti, bet fakts – māte stāstīja, ka vectēvs tajā periodā saticis Ļeņinu...
Vēlāk
pilsoņu karš. Pēc norakstīšanas krastā smaga ievainojuma dēļ,
vectēvs apmeties uz dzīvi Latvijas republikas Latgales novadā,
Varakļānu pilsētā. Šeit
viņš ar Teklu Ostrovsku izveidoja ģimeni, pārdzīvoja baisos
fašistiskās okupācijas laikus, izaudzināja bērnus un līdz pat
sava mūža galam bija pirmais kalējs pilsētā un tās rajonā.
Vectēvs
vienmēr uzturēja savu māju un smēdi, apgādāja ģimeni un mācīja
amatu jaunajiem mācekļiem grūtajā pēckara periodā. Viņu
cienīja un uzskatīja par meistaru ar zelta rokām. Viņš paveicis
daudz, un pat šodien – gandrīz simts gadus vēlāk – vairāki
viņa darbi joprojām kalpo un ir apskatāmi tajā pusē. Apkalta
tikusi gan Ģimnāzija, gan vietējā katoļu baznīca, nemaz
nerunājot par zirgiem, ratiem un citiem piederumiem vietējo
iedzīvotāju vajadzībām.
Bērnībā esmu audzis pie vecmātes un vectēva līdz pat 1964. gadam, kad visa mana ģimene bija spiesta pārcelties uz Ustj-Abakānas pilsētu Hakass teritorijā AustrumSibīrijā. Uz turieni 1950. gadā no Abrenes (Pitālavas) tika izvesta mana tēva - Pētera Arbuzova Fjodora dēla - ģimene. Ņemot vērā apstākļus, mēs pārcēlāmies pie viņa vecākiem uz pastāvīgu dzīvi.
Lēnām, pamazām, solīti pa solītim, šis darbs neizbēgami noved pie
augšanas un tradīcija pati sevi atklāj, paliek pasaulē un ienes
augļus. Tādā veidā, viss ko zinājuši
senči, viss ko atceramies mēs, viss ko mācāmies šeit iekš
“PAKOVĀ”, tas
viss atspoguļojas mūsu darbos un centienos.
Tradīcijas būtība ir apņemšanās attīstīties.
Strādāt, mācīties jauno
- mošanai no miega .
Atklāti,
taisnīgi, tīri un gaiši,
.Aleks Pakova.
.